Mītu graušana par aseksualitāti: daži aseksuāļi ne tikai nodarbojas ar seksu, bet arī veido ģimenes

1% - oficiālā statistika liecina, ka tieši tik liela daļa pasaules iedzīvotāju uzskata sevi par aseksuāļiem. Tomēr eksperti uzskata, ka šis skaitlis, iespējams, ir lielāks. Taču, lai kāds būtu patiesais skaitlis, tas joprojām ir diezgan zems salīdzinājumā ar citām seksuālajām orientācijām. Tāpēc nav pārsteidzoši, ka aseksualitāti apvij dažādi mīti un stereotipi. Šodien mēs par tiem pastāstīsim. Un vienlaikus mēs apspriedīsim, kas ir aseksualitāte, ko cilvēki bieži vien pārprot.
 

Kas ir aseksualitāte?

 
Tā ir tāda pati seksuālā orientācija kā homoseksualitāte, biseksualitāte, heteroseksualitāte un citas. Aseksualitāte katram cilvēkam var izpausties atšķirīgi. Piemēram, lai gan aseksuāls cilvēks izjūt nelielu vai nekādu seksuālu pievilkšanos pret citu cilvēku, daži aseksuāļi tomēr nodarbojas ar seksu vai izjūt romantisku pievilkšanos. Citiem tā nav. 
 
Aseksuāliem cilvēkiem ir tādas pašas emocionālās vajadzības kā citiem cilvēkiem - daudzi no viņiem vēlas un cenšas veidot intīmu emocionālu saikni ar citiem cilvēkiem. Viņus var emocionāli piesaistīt viena vai otra dzimuma pārstāvji. 


Tas nozīmē, ka katra aseksuāla cilvēka pieredze ir atšķirīga. Pat aseksuāli cilvēki var iemīlēties, just seksuālu uzbudinājumu, piedzīvot orgasmu, masturbēt vai pat dzemdēt bērnus. Tāpat kā daudzi citi cilvēki, viņi var turēties rokās, skūpstīties, apskauties un iesaistīties citās neseksuālās aktivitātēs.
 
Eksperti aseksualitāti definē kā spektru, kas ietver seksuālo vai romantisko orientāciju. Tas ir atkarīgs no indivīda - daži cilvēki vēlas romantiskas attiecības, citi nevēlas seksuālus kontaktus, bet vēl citi iesaistās intīmās attiecībās, lai sasniegtu emocionālu saikni ar otru cilvēku. Papildus aseksualitātei cilvēki var būt arī aromantiķi. Šie cilvēki nejūt nekādu vai izjūt ļoti mazu romantisku pievilcību pret citiem. Viņiem svarīgāka ir draudzība un citas neromantiskas attiecības. Aromantiķi dažkārt veido platoniskas partnerattiecības ar citiem LGBTQ+ cilvēkiem - lai gan šīs attiecības nav ne romantiskas, ne intīmas, tās ir tikpat saistošas kā parastās attiecības. Šie platoniskie pāri pat dzīvo un audzina bērnus kopā. 


Ir arī demiseksuāli cilvēki, kuri sākotnēji neizjūt seksuālu pievilcību, taču vēlāk viņiem izveidojas emocionāla saikne ar citu cilvēku un viņi izjūt seksuālu pievilcību.
 

Vai aseksualitāte ir izvēle?

 
Ekspertu atbilde ir stingrs “nē”. Arī aseksualitāte nav reliģiski izvēlēta atturība, celibāts, trauma vai fāze - tā ir tāda pati seksuālā orientācija kā jebkura cita. Un tas nav garīgs traucējums. Aseksuāli cilvēki nav “nepilnvērtīgi” vai disfunkcionāli, lai gan tas noteikti ir viens no priekšstatiem, ko par viņiem dzirdam. 
 
Tas arī parāda, ka seksuālās iekāres trūkums nenozīmē, ka aseksuāli cilvēki ir “nolemti” vientuļai dzīvei. Pat tad, ja cilvēks nejūt seksuālu pievilcību pret otru cilvēku, viņam var izveidoties intīmas, tuvas attiecības ar citu cilvēku vai pat ģimeni. 
 
Daudziem cilvēkiem joprojām ir grūti izprast aseksualitāti, tāpēc tā ilgu laiku ir bijusi tabu. Īpaši tāpēc, ka gadu desmitiem daudzi cilvēki aseksualitāti ir uztvēruši kā kaut ko, kas jālabo, un ir izdarījuši spiedienu uz aseksuāļiem, lai tie nodarbotos ar seksu, jo tas ir “normāli”. Tāpēc nav pārsteidzoši, ka arī šī orientācija ir apvīta ar daudz un dažādiem mītiem. Un kuri no tiem ir vispopulārākie?
 

Mīts: Visi aseksuāļi ir aromantiķi. 

 
Patiesība: aseksualitāte nav tas pats, kas aromantika. Daži cilvēki vēlas romantiskas attiecības, bet nevēlas intīmu kontaktu. Citi nevēlas nekādas romantiskas attiecības un nejūt nekādu romantisku pievilcību pret otru cilvēku. Tomēr daži aseksuāļi patiešām ir aromantiķi, taču tās joprojām ir divas dažādas orientācijas.

Mīts: Cilvēki ar invaliditāti ir aseksuāli.

 
Patiesība: bieži vien pastāv stereotips, ka cilvēki ar invaliditāti ir aseksuāli. Tomēr realitāte ir pavisam citāda. Daži cilvēki ar invaliditāti - tāpat kā jebkurš cits cilvēks - patiešām var būt aseksuāli, taču viņu fiziskajam, garīgajam vai psiholoģiskajam stāvoklim nav nekāda sakara ar viņu orientāciju. 
 

Mīts: Aseksuāļiem un aromantiķiem nav emociju.

 
Patiesība: Šis stereotips bieži sastopams plašsaziņas līdzekļos - aseksuāļi un aromantiķi tiek dēvēti pat par “robotiem”, jo daži cilvēki joprojām nesaprot aseksualitāti un piedēvē tai kaut ko pilnīgi nesaistītu ar orientāciju. Pat ja cilvēki neizjūt seksuālu vai romantisku pievilkšanos, viņi var izjust saikni ar kādu cilvēku pavisam citādā veidā. Tā ir viena no mīlestības formām, ko var izjust aromantiķi, kas ir platoniska. Viņi mīl arī savu ģimeni, draugus un citus sev tuvus cilvēkus. Arī viņi ir cilvēki un izjūt emocijas tāpat kā visi pārējie. 
 

Mīts: Aseksuāļi nemīl, dzīvo celibātā un nekad nezaudē nevainību.

Patiesība: daži aseksuāļi nekad nav nodarbojušies ar seksu, bet tikai tāpēc, ka nejūt vajadzību pēc tā, nevis tāpēc, ka paši to izvēlas. Bet cilvēki, kas dzīvo celibātā vai ir devuši šķīstības zvērestu, neiemīlas savas izvēles vai reliģisku iemeslu dēļ. Daži aseksuāli cilvēki zaudē nevainību, bet pēc tam neiemīlas, jo atkal nejūt vajadzību vai seksuālo pievilcību. Tas viss ir atkarīgs no indivīda, nevis no viņa orientācijas. 
 

Mīts: Cilvēki kļūst aseksuāli, jo ir tikuši atraidīti.

 
Patiesība: Šis ir viens no izplatītākajiem mītiem par aseksualitāti un viens no aizvainojošākajiem. Aseksualitāte nav izvēle, un tā nav saistīta ar citu cilvēku attieksmi pret aseksuālu personu. Aseksuāļi bieži vien savu orientāciju apzinās salīdzinoši agrā vecumā vai pēc dažiem seksuāliem kontaktiem, nevis tāpēc, ka kāds cits cilvēks viņus ir noraidījis. Starp citu, šo mītu papildina vēl viens mīts, ka aseksuāļi ienīst seksu. Tomēr tie nav savstarpēji saistīti - aseksuāļi neienīst intimitāti, viņiem vienkārši bieži vien nav vajadzības pēc tās. Un daži aseksuāļi pat iesaistās intīmās attiecībās vai masturbē.