Fotogrāfe Skaistė Gulbe: “Fotosesija - iespēja parādīt, cik spēcīga tu esi”

Skaistė Gulbė - profesionāla fotogrāfe, kas absolvējusi Vītauta Dižā (liet. Vytautas Didžiojo) Universitāti un ieguvusi grādu mediju mākslā. Viņa strādā pie dažādiem projektiem, bet, iespējams, viņas mīļākie - drosmīgie, seksīgie grunge/punk fotoattēli. Šajā intervijā fotogrāfe atklāj, kā viņa sāka pētīt šo žanru, ar ko erotika atšķiras no pornogrāfijas un kā viņa strādā ar modelēm fotosesiju laikā.

Jūs esat brīnišķīga fotogrāfe un strādājat plašā spektrā: pāru, grūtniecības, ģimenes, GLAM, pārtikas un produktu fotogrāfija. Taču, iespējams, jūsu mīļākais fotografēšanas veids ir atbrīvojošās grunge/punk fotosesijas, kuras bieži vien izskatās ļoti seksīgi. Pastāstiet, kā jūs sākāt pētīt šo žanru?

Kad sāku fotografēt, es fotografēju visu. Es nezināju, kas tieši man patiks, tāpēc gribēju izmēģināt spēkus visās jomās. Vienmēr esmu apbrīnojusi spēcīgas sieviešu fotogrāfijas, kurās galvenā uzmanība ir pievērsta viņu ķermeņiem. Taču es sāku fotografēt jauna (18 gadu vecumā), un es nevarēju palīdzēt sievietēm atraisīt savu seksualitāti un pašpārliecinātību, kad pati vēl nejutos seksīga vai pašpārliecināta.

Gadu gaitā esmu fotografējusi daudz sieviešu, un es jau sen ticu idejai, ko bieži dzirdam no pedagogiem - ka klients izdara pusi darba. Tāpēc, ja modele bija drosmīga un atnesa enerģiju, kas ļāva viegli fotografēt gaumīgi un seksīgi, es to varēju izdarīt, bet grūtāk bija atraisīt kautrīgu meiteni.

Mana pašpārliecinātība un seksualitātes meklējumi ir lielā mērā veicinājuši manus šī žanra pētījumus. Man patika sevi fotografēt, un es ieguvu lielu drosmi augšupielādēt savas fotogrāfijas savā darba profilā. Karantīnas laikā, jo mazāk redzējos ar cilvēkiem, jo mazāk man rūpēja viņu viedoklis - vai esmu pārāk izaicinoša vai pozēju pārāk atklāti. Taču, kad klienti ieraudzīja manas fotogrāfijas, viņi sāka prasīt tāda paša stila fotosesijas. Tad es sapratu, ka mainīt fotografēšanas stilu ir riskanti, bet ir meitenes, kuras vēlas būt drosmīgas.

Un kā ir ar fotosesijām? Vai cilvēkam ir jānāk ar konkrētu ideju, jāzina, kā pozēt, jāņem līdzi savs apģērbs?

Es vienmēr saku, ka ideja ir cilvēks. Tā patiesībā nav nekāda īpaša ideja. Bet, ja jums patīk mans fotografēšanas stils, mēs noteikti varam uztaisīt fotosesiju ar jebkuru sievieti neatkarīgi no viņas drosmes, pieredzes objektīva priekšā vai figūras.

Es vienmēr palīdzu pozēt, ja klients to vēlas. Dažreiz mēs jokojam, ka meitenes nāk ārā, izskatoties tā, it kā būtu vingrojušas, jo, stāstot viņām, kā pozēt, jūtos kā sporta trenere, jo ne visas pozas ir viegli izpildāmas un prasa izturību.

Jums ir jāņem līdzi savs apģērbs tikai tad, ja klients vēlas, lai fotografēšana nav manā stilā, un tādā gadījumā jums ir jāņem līdzi savas kombinācijas. Bet, ja viņi vēlas manu stilu, man studijā ir liels skapis, kurā ir viss, sākot no drēbēm un beidzot ar lateksa apaviem un daudz seksīgu aksesuāru, no kuriem daudzus man uzdāvināja yesyes.lv

Es domāju, ka drēbes ļauj labāk kontrolēt to, kādas fotogrāfijas jums izdosies iegūt. Turklāt meitenes var pilnībā mainīt izskatu ar apģērbu, kas, manuprāt, daudziem no mums nav ikdienas garderobē.

Parunāsim par erotiskām fotosesijām. Kas tas ir par žanru - vai tā ir pilnīgi atsevišķa joma, vai arī erotiskos elementus var pievienot citiem fotosesiju veidiem?

Erotiskus elementus var izmantot lielākajā daļā fotogrāfijas jomu: pārtikas, aksesuāru vai pat produktu fotogrāfijā. Tomēr “zīmolam” šāds motīvs ir jāizvēlas apzināti, pārzinot savu klientu vai zinot, ko klients varētu vēlēties. To arī ieteicams paturēt prātā, izvēloties šādus elementus, jo izskatītos dīvaini, ja vienā reklāmā produkts tiktu attēlots ļoti seksīgi, bet citā - ģimenes fotosesijas stilā.

Erotika ir ļoti pieprasīts žanrs, taču, ja reiz esat tajā ienācis, nav viegli pāriet uz ģimenei draudzīgāku estētiku. Vai nu tas ir “šoka faktora” risks, vai arī produktam ir savs mērķis un klients, kuru interesē seksīgs produkta vai preces noformējums.

Daudzi piekritīs, ka erotiskā fotomāksla ir viens no sarežģītākajiem žanriem. Tas prasa profesionālas iemaņas, lai veiktu ne vulgāru, bet māksliniecisku fotosesiju. Kur, jūsuprāt, tiek novilkta robeža starp maigu erotiku un atklātu pornogrāfiju?

Es uzskatu, ka ir iespējams fotografēt sievieti pilnīgi kailu un pilnīgi apģērbtu, taču ļoti seksīgā un smalkā veidā. Esmu redzējusi vairākas meitenes, kuru fotogrāfijas izskatās ļoti vulgāri, jo fotogrāfs ir slikti izvēlējies pozu, vidi, kā arī fotogrāfijas apstrādes veidu. Tomēr ir arī gadījumi, kad fotogrāfs cenšas palīdzēt klientam, bet klients ir spītīgs, un sadarbības stīvuma dēļ fotogrāfijas beigās ir neapmierinošas abām pusēm.

Manuprāt, tiem, kas strādā ar erotiku, seksualitāti ne tikai fotogrāfijā, bet arī citās jomās, ir jābūt ar labu estētisko izjūtu. Pat mazas detaļas fotogrāfijā var atstāt iespaidu, un tās ir jāievēro, lai izvairītos no vulgāras un bezgaumīgas fotogrāfijas.

Kas fotogrāfam ir jāzina no tehniskās puses? Zināt leņķus, no kuriem figūra izskatās visskaistākā, izprast cilvēka ķermeņa plastiskumu?

Fotogrāfiem ir ātri jānolasa cilvēks un jāsaprot, ko viņš varētu vēlēties, pat ja klients pats vēl nezina, ko īsti vēlas. Tāpēc vienmēr ir lieliski redzēt klienta paraugus, pirms fotosesijas aprunāties par gaidām un robežām, par to, ko viņš vēlas attēlot un ko nē.

Rakurss - ļoti svarīgs aspekts ir gaismas pārzināšana, jo no tās lielā mērā ir atkarīga fotogrāfijas noskaņa. Izpratne par to, kā izcelt cilvēka skaistākās īpašības, nāk no pieredzes. Kad esi nofotografējis 1000 cilvēku, ir vieglāk atpazīt, ko katra sieviete varētu vēlēties un kā viņa vēlētos izskatīties, pat viņai to nepasakot.

Fotosesijā palīdz plastiskums, bet, manuprāt, seksualitāti rada cilvēka enerģija un estētika, nevis spēja veikt špagatu vai tiltiņu. Jums vienkārši jāzina dažas pozas, kas izskatās satriecoši, turklāt arī ir viegli atdarināmas.

Atklātāku fotosesiju laikā modeļi izģērbjas, pozē puskaili vai pat pilnīgi kaili. Protams, daudzi var justies neaizsargāti objektīva priekšā. Kāda ir fotogrāfa psiholoģiskā loma šāda veida fotosesijās? Kā viņš veicina iedrošinošas vides radīšanu, kā viņam vajadzētu komunicēt?

Fotogrāfam ir liela nozīme, jo jūsu radītā vide un tas, kā cilvēks jūtas jūsu tuvumā, ietekmēs rezultātu. Esmu dzirdējusi daudz stāstu no klientiem par fotosesijām, kas bijušas briesmīgas: neviens viņiem nav palīdzējis pozēt, neviens neko nav paskaidrojis. Viņi vienkārši gaidīja, kad viņiem samaksās.

Bet es gandrīz nestrādāju ar modelēm. Katru dienu es strādāju ar sievietēm, kuras ir ārstes, skolotājas, studentes, militārpersonas utt. Viņu dzīvē un ikdienā viņām nav iespēju praktizēt pozēšanu objektīva priekšā, un tas ir ļoti normāli. Tas nav viņu darbs vai hobijs, tāpēc kā viņas var zināt, ko darīt, kad ierodas, vai kas viņām der, vai kā viena vai otra lieta izskatīsies fotogrāfijās? Es esmu cilvēks, kuram ir pieredze un kuram ir jāpalīdz šajā neskaidrībā. Viņi ienāk manā ikdienas telpā, studijā, kas viņiem ir sveša, tāpēc es vienmēr cenšos palīdzēt viņiem justies kā savējiem. Man pašai ir liela sociālā trauksme, tāpēc es domāju par to, kā viņi jūtas tik neparastā vidē.

Vienmēr palīdz saruna, mūzika, un es domāju, ka tev vienkārši ir jābūt enerģijai, ar kuru cilvēki jūtas ērti, to nevar imitēt. Tāpēc es vienmēr jūtos atbildīga par to, kā fotosesijas laikā jūtas mani klienti, un, manuprāt, tā ir puse no pieredzes, jo, ja fotogrāfs pret tevi ir nepatīkams, ja viņš kritizē tavu izskatu un atstāj tevi domāt, ko ģērbt, kā pozēt, pat visskaistākā fotogrāfija neizdzēš rūgtumu un slikto pieredzi.

Kādas emocijas modeles aiznes pēc fotosesijas, kad izmēģina sevi ikdienišķākā lomā? Varbūt viņas kļūst atvērtākas un pašpārliecinātākas, un, redzot fotogrāfijas, atbrīvojas no saviem izskata kompleksiem?

Mana pieredze liecina, ka fotosesija vienmēr uzlabo garastāvokli un vairo pašapziņu. Vienmēr ir jautri izkļūt no ikdienas drēbēm, uzklāt grimu, uztaisīt frizūru un ieraudzīt sevi citā gaismā. Manas draudzenes pēc fotosesijas bieži raksta jaukus vārdus, kas mani motivē turpināt darīt to, ko es daru. Iespējams, viņām ir bijis slikts periods vai attieksme pret sevi, un, redzot savas fotogrāfijas un to, kā es viņas redzu, ir palīdzējusi viņām iegūt pašapziņu un pašlepnumu. Viņas var skatīties uz fotogrāfijām un atcerēties, cik apbrīnojamas, drosmīgas un skaistas viņas ir, lai gan dažkārt viņas tā nejūtas katru dienu. Bieži vien vairākas draudzenes rezervē fotosesiju vienā dienā, un tā kļūst par ļoti jautru meiteņu ballīti: viņas visas dalās apģērbā, palīdz un atbalsta viena otru, malko šampanieti un vienkārši labi pavada laiku.

Kā jau teicu, man sievietes fotografēšana ir process. Tā nav tikai fotografēšana - tā ir cilvēka pieņemšana, pat ja dažkārt viņš pats sevi nepieņem. Tas ir mēģinājums iedvesmot un iedrošināt viņu būt tādai, kāda viņa slepeni vēlas būt. Nezinu, vai fotogrāfija palīdz pilnībā atbrīvoties no kompleksiem, jo tas ir liels un ilgs darbs ar sevi, bet tas noteikti var būt viens no līdzekļiem.

Visbeidzot, ko jūs ieteiktu cilvēkiem, kuri vēlētos fotografēties, bet baidās no tā, ko cilvēki teiks, baidās no ķermeņa kompleksiem vai domā, ka izskatīsies muļķīgi?

Izskatīties muļķīgi ir normālas bailes, taču, tāpat kā mēģinot kaut ko pirmo reizi, piemēram, sportot, mēs visi jūtamies muļķīgi. Varbūt pirmajā reizē mums tas neizdodas, bet ar labu treneri mēs pēc tam jūtamies labāk, jo esam izmēģinājuši kaut ko jaunu, apguvuši jaunas prasmes un jūtamies lepni par sevi, ka esam izkāpuši no komforta zonas. Tāpēc es nekad nelieku klientei izskatīties muļķīgi, jo mans uzdevums ir iemācīt viņai un dot pieredzi tur, kur tās viņai vēl nav.

Mums visiem ir kompleksi, un vienmēr nākas gaidīt, lai mūs nofotografētu, kad esam visskaistākie. Taču mēs dzīvojam sabiedrībā, kurā katru dienu saskaramies ar lielu spiedienu izskatīties tā vai citādi. Pat visskaistākajām sievietēm ir bezgalīgi kompleksi, tāpēc fotosesijai nevajadzētu būt par to, lai iemūžinātu skaistuma “kalngalu”, bet gan par to, lai dotu sev atļauju būt nepilnīgai, palutinātu un iedvesmotu sevi, kā arī parādītu savam iekšējam kritiķim, cik stipra patiesībā esi.

Tāpēc man patīk fotografēt sievietes, jo mēs varam iedvesmot un atbalstīt viena otru, kad mums šķiet, ka neesam to pelnījušas. Bieži vien mums ir svarīgs citu viedoklis, bet tieši tas ir personīgās fotosesijas skaistums, jo fotogrāfijas ir tavas, tu vari tās paturēt sev un nevienam tās nerādīt, jo ne visu dzīvesveids to atļauj, bet no manas pieredzes: vienmēr, redzot rezultātu, gribas dalīties vismaz ar vienu no fotogrāfijām, jo tava drosme iedvesmo, tu vēlies parādīt citiem, kāda tu vari būt un kāda esi.

INSTAGRAM: @skaistegulbe