Laulība – sociāla un parasti (lai gan mūsdienās arvien retāk) reliģiska divu personu savienība, kuras nozīme laika gaitā mainās. Iepriekš neviens nevarēja iedomāties, ka tas būtu pilnīgi normāli, ja cilvēki dzīvo kopā vai pat audzina bērnus bez laulībām un, ka sievietes galvenais dzīves mērķis nebūs atrast vīru un apprecēties.
 
Mūsdienās šāda prakse vairs nepārsteidz, bet tad rodas jautājums – vai laulībām mūsdienās vēl ir kāds nopietns pamats bez skaistas tradīcijas, kurā cilvēki publiski prezentē sevi kā ģimeni un sola dalīties savos priekos un bēdās, līdz nāve viņus šķirs? 
 

Laulību vēsture

 
Atskatoties pagātnē, redzams, ka laulības institūcija ir bezgala veca. Pirmās laulību pazīmes dažādos avotos var fiksēt pirms nedaudz vairāk kā 4000 gadiem. Mezopotāmijā apmēram 2350. g. p.m.ē., jau fiksēts, ka cilvēki organizē ceremonijas, kas vieno sievieti un vīrieti. Vēlāk laulība būtiski attīstījās, šī institūcija izplatījās Senajā Grieķijā, Romā, taču tolaik tai vēl bija maz sakara ar reliģiju vai pat mīlestību.
 
Laulības sākotnējais mērķis bija nodrošināt, lai vīrieša bērni būtu viņa likumīgie bioloģiskie pēcnācēji un mantinieki, un sieviete, vienkārši sakot, kļuva par vīrieša īpašumu, tāpēc neviens vēl nedomāja par mūžīgu mīlestību. Senajā Grieķijā sievietes tēvs saderināšanās ceremonijas laikā paziņoja, ka „apsola“ savu meitu tam, lai viņa dzemdētu viņam pēcnācējus. Ja sievietēm neizdotos radīt bērnus, vīrieši varētu viņas „atdot“ atpakaļ un apprecēt citas sievietes.
 
Reliģija sāka spēlēt nozīmīgu lomu laulības institūcijā tikai tad, kad Romas katoļu baznīca kļuva par spēcīgu spēku Eiropā. Astotajā gadsimtā laulība katoļu kopienā tika plaši uzskatīta par vienu no sakramentiem. Baznīcas svētība lika vīriešiem izturēties ar lielāku cieņu pret sievām, šķiršanās bija aizliegta, un kristīgā mācība, apvienojot divus ķermeņus vienā laulībā, arī rada lielāku spiedienu uz uzticību.

 

Kad laulībā sāka parādīties mīlestība?

 
Jau tagad ir skaidrs, ka ļoti ilgu laiku laulība starp diviem cilvēkiem tika noslēgta tikai praktisku apsvērumu dēļ, un sievietes vēlmes parasti netika ievērotas, bet kad parādījās baltās kleitas, romantika, mīlestība un solījumi dzīvot „laimīgi līdz mūža galam“?
 
Vēsturniece Stephanie Coontz savā esejā „The Radical Idea of Marrying for Love“ raksta par to, ka tikai mūsdienu Rietumu kultūrā esam sākuši priekšplānā likt mīlestību, jūtas, kaisli. Vīram un sievai jābūt labākajiem draugiem, jārunā par saviem intīmākajiem noslēpumiem un jūtām, jāizjūt spēcīga aizraušanās vienam pret otru, kā arī jārunā par problēmām, jābūt uzticīgiem viens otram. Skatoties vēsturiski, daudzo cerību piepildījums, ko mīlētāji šodien ienes laulībā, ir retums.
 

Sieviešu emancipācija aizstāja laulību

 
Ja pirms tam, pēc laulībām, sievietes ceļoja kā priekšmeti no ģimenes vīra rokās, tad pēc liktenīgā 1920. gada, kad viņām tika piešķirtas balsstiesības ASV, viss mainījās. Laulību noslēdza nevis vīrietis un viņam pakļauta sieviete, bet gan divas līdzvērtīgas personas. Varbūt šo periodu varētu uzskatīt par aizsākumu domai, ka laulība ir divu cilvēku privātas attiecības. Vīrietim vairs nepiederēja sievietes seksualitāte, tika atcelti kontracepcijas lietošanas aizliegumi.
 

Tradicionālā baltā kleita

 
Baltā kleita, bez kuras vairs nevaram iedomāties mūsdienu kāzas, „modē“ nāca tikai 19. gadsimtā, kad karaliene Viktorija 1840. gadā apprecējās ar princi Albertu. Pirms tam līgavas valkāja ne tikai baltas, bet arī zilas, zelta vai citas krāsas kleitas. Līdz 19. gadsimta vidum nevienai līgavai nebija paredzēts valkāt savu kāzu kleitu tikai vienu reizi savā dzīvē. Pat bagātākajiem cilvēkiem tas šķita absurds. Arī karaliene Viktorija pēc kāzām vairākas reizes vilka savu kleitu.
 
Nekaraliskās izcelsmes sievietes, kuras šuva kleitas speciāli kāzām, vēlāk tās parasti izmantoja kā skaistākos svētku, svētdienas apģērbus, un visizplatītākā prakse bija nevis šūt kleitu speciāli kāzām, bet izvēlēties greznāko kleitu no jau pieejamajām. Tas viss mainījās pēc industriālās revolūcijas, tehnoloģiju uzlabošanās, modes žurnālu parādīšanās.

 

Civilā un baznīcas laulība

 
Ja agrāk laulība bija iedomājama tikai baznīcā, zvērot savu mīlestību Dieva un priestera priekšā, tad mūsdienās arvien vairāk cilvēku izvēlas civillaulības formu tikai tāpēc, ka nav reliģiozi un tas ir pretrunā ar viņu pārliecību. Vēl viens aspekts, kas jāpatur prātā, izvēloties vēlamo kāzu veidu – vieta. Baznīcas laulību ceremonija notiek baznīcā, bet civillaulību var noslēgt ne tikai dzimtsarakstu nodaļā, bet jebkurā vietā, kas jums šķiet piemērota.
 
Ticīgiem pāriem solījumu došana baznīcā, altāra priekšā, patiešām kļūst par visu svētku svarīgāko brīdi un ir nozīmīgāka nekā pāriem, kuri nolēma laulāties baznīcā skaistuma dēļ. Ja neesat ticīgs, varētu būt vērts apsvērt civillaulības formu.
 
Lai laulātos katoļu baznīcā, abiem pāra locekļiem ir jābūt kristiešiem, un vismaz vienam no viņiem ir jābūt katolim. Jānokārto arī saderināto kursi. Baznīcas kāzu ceremonija ir ļoti formāla un ietver Bībeles lasījumus, himnas, lūgšanas un var ilgt līdz pat stundai. Baznīcas laulības sakramentu var pieņemt tikai vienu reizi, ja vien laulības šķiršanas gadījumā Baznīca neapstiprina, ka sakramenta pienākumu pildīšanu kavēja kādi iemesli, un pēc ilgstošas izmeklēšanas sakraments tiek anulēts.
 
Civillaulību ceremonija daudzējādā ziņā ir elastīgāka – nav jāapmeklē laikietilpīgi saderināšanās kursi, ceremonijas vieta parasti ir pilsētas dome vai dzimtsarakstu nodaļa, taču var izvēlēties arī citu sev tīkamu vietu. Civilā ceremonija būtībā ir nereliģiska, juridiski saistoša daļa pārim, lai iegūtu oficiālu ģimenes statusu.
 
Vēl viena nereliģiska ceremonija, kas mūsdienās kļūst arvien populārāka – humānistu laulības. Protams, pārim arī jāprecas juridiski nodibinātā veidā dzimtsarakstu nodaļā, taču, ja izvēlaties humānistu ceremoniju, tā paliek tikai formalitāte. Humānistu ceremonijas unikalitāte – zvērestu personalizēšana, pilnīga pielāgošanās jaunlaulāto vēlmēm. Nav noteikts scenārijs, kas jāievēro, ceremonija var notikt jebkurā vietā, un to vada kvalificēti ceremonijmeistari.
 

Kāpēc laulības izjūk?

 
Visi cilvēki, veidojot ģimeni, cer uz skaistām un laimīgām beigām, taču pasaules statistika un, iespējams, arī daudzu no mums tuvo pieredze liecina, ka ļoti bieži lietas nebeidzas tik skaisti. 10 iemesli, kāpēc cilvēki nolemj iet savu ceļu:
 
• Laulība nav mīlestības dēļ;
• Gadiem ejot, cilvēki zaudē savu individualitāti;
• Apmaldīties lomās (sevišķi, kad piedzimst bērni, aizmirstot, ka vispirms esat vīrs un sieva);
• Nesakrīt nākotnes un laimes iztēlošana;
• Pazūd intimitāte;
• Nepamatotas cerības;
• Finanses;
• Fiziskā kontakta trūkums;
• Dažādas intereses un prioritātes;
• Neizdodas atrisināt konfliktus.

 

Nozīmīgi vārdi par laulību

 
Lai gan šķiršanās statistika var būt biedējoša, patiesa mīlestība un laimīgas laulības pastāv, to var apstiprināt pāri, kuri kopā nodzīvojuši vairāk nekā desmit gadus. Pāri, kas bijuši kopā daudzus gadus atklāj padomus, kā uzturēt attiecības un mīlestību.
 
„Nodarbojaties ar aktivitātēm un lietām, kas jūs interesē un iepriecina. Negaidiet, ka partneris vienmēr jūs iepriecinās. Pieaugot un mainoties, mainās arī mūsu vajadzības. Esiet gatavs augt un pielāgoties savam partnerim. Katrs pāris kļūst dusmīgs, bet, kad jūs strīdaties, vienmēr koncentrējieties uz šo vienu lietu. Tāpat vienmēr atliciniet laiku randiņiem“ (Treisija un Čārlzs, precējušies 26 gadus.
 
„Komunikācija ir vissvarīgākā lieta. Jūs nevarat gaidīt, ka jūsu partneris zinās, kā jūs jūtaties un ko vēlaties, ja neesat viņam to teicis. Lai gan jūs esat pāris, jūs esat arī divi indivīdi ar savām vēlmēm un vajadzībām. Protams, mēs visi vēlamies, lai partneris uzņemtos iniciatīvu un rīkotos bez lūguma, taču tas var radīt pārpratumus. Gadu gaitā cilvēki mainās, bet mīlestībai, kas jūs saveda kopā, vajadzētu būt saitei, kas jūs satur kopā“ (Mišela un Džons, precējušies 39 gadus).
 
„Laulību stiprina savstarpēja cieņa un līdzīgas pamatvērtības. Tāpat arī tādu darbību atrašana, kas dara tevi laimīgu“ (Debra un Deivids, precējušies 41 gadu.
 
Lai būtu labs vīrs vai sieva, mēģiniet saglabāt vāju atmiņu un spēcīgu humora izjūtu. Vissvarīgākais – atturēties no pārmetumiem un rūgtuma“ (Džeralds un Annemarija, precējušies 52 gadus).
 
„Ieklausieties viens otrā. Neejiet gulēt dusmīgi. Sadarbojaties ģimenes lietās. Iemācieties pateikt, ka esat kļūdījies par kaut ko. Dodiet attiecībām pēc iespējas vairāk mīlestības neatkarīgi no visa. Mans tētis mēdza teikt, ka katru rītu, kad ceļaties, ir jāatvainojas, lai pietiktu visai atlikušajai dienai“ (Luisa un Maiks, precējušies 60 gadus).

 

Ko saka eksperti?

 
„Divu cilvēku vienošanās cienīt un mīlēt vienam otru ir ļoti cēla un jūtīga parādība. Ja šī vienošanās ir izteikta skaļi un noformēta dokumentos, mēs to saucam par laulību, kuru iztēlojamies kā kopā būšanu neapstrīdami līdz mūža galam. Lai gan gadās visādi un laulības dažkārt izjūk, tajā brīdī un tajā dienā partneri parasti tic savas savienības patiesībai un ir pārliecināti par vēlmi staigāt roku rokā „līdz nāve šķirs“.
 
Cilvēks nepārtraukti mainās, izejot cauri savas attīstības posmiem. Mainās viņa domāšana un uzvedība, jo pieaug pieredze un izpratne. Precējies cilvēks papildus tam, ka viņš nemitīgi mainās pats, nes sev līdzi arī dzīvesbiedra maiņu un pielāgošanos. Un, ja es mainos, laulības dzīves forma nepārtraukti mainās un mainās mans partneris, rodas jautājums, kā saglabāt stabilitāti un mainīties uz labo pusi tik daudzu pārmaiņu vidū?
 
Viss, ar ko mēs nestrādājam, kļūst sliktāks. Ja būšu ļoti kautrīga un neko nedarīšu, pēc 10 gadiem pieticīgi sēdēšu istabas stūrī un skrāpējot svārku apakšmalu, jutīšu, ka veidoju saikni ar cilvēkiem. Ja esmu agresīva un neko nedaru, pēc 10 gadiem lielāka konflikta laikā es viegli varu kliegt partnerim ausī, jo nedaudz sanervozējos. Ja esmu ļoti taupīga, pēc 10 gadiem es nepirkšu saldo krējumu, kamēr tam nebūs akcija, jo, pat ja tā ir maza kapeika, tas ir daudz. Laulība ne ar ko neatšķiras. Ja manā laulībā šobrīd ir lietas, kas traucē manām ausīm un sirdij, un ja mēs pie tām nestrādāsim – viss kļūs tikai sliktāk.
 
Laulības pamatprincipi
 
Satiekamies!
 
Sākumā partneri steidzas pēc iespējas ātrāk atgriezties viens pie otra un pavadīt kopā pēc iespējas vairāk laika. Darbi un citas lietas kļūst par sekundārām lietām, kuras vēlaties paveikt pēc iespējas ātrāk. Tomēr laiks iet, un cilvēki, kas jau ilgu laiku ir precējušies, nereti pamana, ka... viņi vairs tik ļoti nesteidzas mājās. Un parasti tas nav par to, ka kaut kas ir nepareizi ar partneri. Lielākoties runa ir par to, ka kopīgās aktivitātes kļuvušas par rutīnu un ir garlaicīgas. Ja, tāpat kā mūsu attiecību sākumā, viens otram censtos turpināt organizēt negaidītas kafijas iedzeršanas un randiņus, ja mēs turpinātu ik pa laikam lutināt ar negaidītām dāvanām jakas kabatā vai pārsteigtu ar mīļiem ierakstiem darba piezīmju grāmatiņā, norādot tikai satikšanās vietu, tas būtu kas pavisam cits, vai ne? Tiksimies bez izņēmuma, jo mēs esam ģimene. Un redzēsim, kā – var būt vesela virkne izeju un izņēmumu.
 
Mīlēsimies!
 
Ja atgādinājums par sen notikušu seksu kļūst par vienīgo trumpi, lai piespiestu dzīvesbiedru apgulties sev blakus kailam, tas nozīmē, ka tavās rokās jau ir slikta kārts. Mēs varam pamodināt kaislību, tikai to pamodinot. Pats par sevi guļošs lācis nekļūs par trakojošu tīģeri. Ne visiem izdodas sarunāties ar partneri par to, kas viņu aizrauj un kas viņam patīk. Mums jaunībā nemācīja, ka par to runāt ir veselīgi, nepieciešams un pieņemami. Gluži pretēji, tā bija tabu tēma, par kuru runāt tika uzskatīts par nepiedienīgu. Tāpēc šodien mums ir ne tikai jāsaprot un jāpieņem, ka runāt par seksuālo dzīvi ir normāla parādība, bet arī jāatrod ērti lietojami vārdi. Ērta un mierīga runāšana par dzimumtieksmēm ir finiša taisne, un līdz tam pāriem palīdz kāršu spēles ar jautājumiem, viens otram prezentējot vizuālos materiālus, kur līdzīgas ainas atgādina man tā, kā arī es vēlētos, vēstules, kas saglabā iespēju neskatīties partnera acīs un tomēr nodot informāciju. Un ir tik viegli sasildīt kājas, un parādās lieliska sinhronizēta deja. Un, kad mēs runājam par seksu, mums ir tā kvalitāte. Un, ja spējam mīlēties un sarunāties augstā līmenī, tad arī laulībā esam laimīgi.
 
Parunāsim!
 
Komunikācijas tilti dažreiz sabrūk. Ja pirms 10 gadiem savstarpējā sapratne šķita tik spēcīga, šodien tā var šķist tik vāja kā izdilis adījums no vecmāmiņas laikiem. Un mēs pieļaujam kļūdu, mēģinot sasiet to, kas jau ir kā veci palagi – tiklīdz pieskarsies malai, tā pa vidu izjuks. Runāsim savādāk, runāsim citur, runāsim, piedzīvojot iespaidus, nevis uz tā paša ilgi sēdētā dīvāna ar vienādām ķermeņa pozīcijām un iepriekš ieņemtajās vietās.
 
„Kad mēs skaidrojām pēdējo konfliktu, es sapratu, ka mēs darām visu tāpat kā pēdējās ķildas laikā un kā visos strīdos, kas ir notikuši. Es esmu atkal uz dīvāna sakrustotām kājām un ar seju pret logu, un viņš staigā pa to pašu diagonāli no gāzes plīts līdz vannas istabas stūrim un atpakaļ. Es pat sāku skaļi smieties. Saku: „Darju, ievēroji? Kā vienmēr?“. Darjus iesmējās, un šķita, ka pat spriedze izkliedējās. Norunājām apstāties un doties pastaigā izskaidroties. Tas bija savādāk. Vējš gaudoja mums apkārt, putni čivināja un mēs iedziļinājāmies viens otrā dziļāk kā jebkad agrāk. Kopš tā laika mēs nolēmām risināt konfliktus ārpus mājas. Kad neesi viens pats, tu tik daudz sev neatļauj un kaut kā negribas tik ilgi būt šajās dusmās“.
 
Trauki nenomazgājas paši no sevis, mašīnas pašas nesaremontējas, attiecības arī nesakārtojas pašas no sevis. Ko vēlos sakārtot, tur vajag pielikt rokas. Ja mazgājot traukus sāk sāpēt rokas, nopērku cimdus. Rokas veselas un trauki tīri. Ja konflikta laikā mēs parasti nonākam vēl lielākā konfliktā un sākam viens pret otru pacelt balsi, mainītā telpa palīdzēs no tā izvairīties. Ja konflikta laikā nav iespējams tikt skaidrībā, varbūt jāmaina skaidrošanas forma? Ir veidi, kā saglabāt rokas un tomēr mazgāt traukus. Jums ir jāturpina par to domāt, vai ne?
 
Laulība ir māksla. Māksla, kas jāiemācās saprast un novērtēt. Un ja ar mācībām bija slikti – viss kārtībā! Pērku papildu vingrinājumus un izdarīšu to vasarā! Un no rudens – atkal laulības teicamnieks!”
 
Komentēja psiholoģe Karolīna